Rūdolfs Roze: mirdzaritmija. Vai pasaules gals?

Avots: https://www.santa.lv/raksts/ievasveseliba/slimibu-abc-mirdzaritmija.-vai-pasaules-gals-57946/

– Ja kardiologs ambulatorajā kartītē ieraksta vārdu mirdzaritmija, cilvēks ļoti satraucas. Pasaules beigas! Bet mirdzaritmija ir ļoti daudziem, un viņi taču normāli dzīvo. Vai es kļūdos?

– Pirmkārt, tas nav pasaules gals! Ja satraukums ir ļoti liels, aizskaiti līdz desmit, un tad kopā ar ārstu jārod risinājums. Taču kopumā satraukumam ir pamats. Kāpēc, to es tūdaļ pastāstīšu.

Kāpēc ātrija fibrilācija ir bīstama? Ja salīdzina tos, kam tā ir un kam tās nav, tad mirdzaritmija līdz pat piecām reizēm palielina insulta risku. Tas ir viens no biežākajiem insulta iemesliem.

Pēc Eiropas statistikas, mirdzaritmija kā išēmiska insulta cēlonis ir trešdaļai pacientu.

Bet Latvijā – man ir dati no Stradiņa slimnīcas – vismaz pusei. Tas ir diezgan satraucoši! Vainīgi ir trombi, kuri izveidojas sirds kreisā priekškambara austiņā.

Mirdzaritmija ir visbiežākais sirds ritma traucējumu veids, ar ko sastopas aizvien vairāk cilvēku. Taču vārdu normāli, domājot par dzīvošanu ar mirdzaritmiju, man negribētos lietot, jo katrs šo normāli izprot citādāk un pielāgo, kā ērtāk. Labāk būtu teikt – dzīves kvalitāte un kvalitatīvi nodzīvoti dzīves gadi.

– Kāpēc jūs sakāt ātrija fibrilācija?

– Mediķu ieradums! Lai gan mirdzaritmija, iespējams, skan jaukāk, nekaitīgāk… Ātrijs ir latīņu vārds, latviskojot – priekškambaris. Zināms, ka sirdij ir divi priekškambari un divi kambari, attiecīgi labā un kreisā puse. Savukārt fibrilācija ir medicīnas termins, ko varētu raksturot kā sīku viļņveida kustību, aktivitāti.

Kāpēc to sauc par mirdzaritmiju? Jo nelielie mikroelektriskie impulsi, kas rodas daudzās vietās sirds priekškambarī, nerada vienotu ātrija jeb priekškambara saraušanos jeb sistoli – šī kustība drīzāk atgādina mirgošanu, priekškambaris ātri un haotiski mirguļo.

Kā un vai pareizi izplatās elektriskais impulss mūsu sirdī, palīdz noteikt elektrokardiogramma.

No mātes dabas mums, cilvēkiem, sirds labajā priekškambarī atrodas sinusa mezgls (specializētu šūnu kopums), kas ir galvenais ritma avota ģenerators pareizam sirdsdarbības ritmam. Kad impulss uzģenerēts, tas tālāk izplatās pa elektriskajiem ceļiem un tiek aizvadīts līdz abiem priekškambariem, tālāk tas nonāk atrioventrikulārajā savienojumā, kur nedaudz tiek aizturēts, tālāk impulss pa Hisa labo un kreiso zaru izplatās uz kambariem.

Kā atbilde uz elektrisku impulsu sirds muskuļšūnās gan priekškambarī, gan kambarī notiek mehāniska kontrakcija – saraušanās jeb sistole.

Šādā veidā asinis secīgi tiek virzītas caur mūsu sirds sūkni noslēgtā cirkulācijas sistēmā. Ja cilvēkam ir mirdzaritmija, īsti efektīva un koordinēta priekškambaru darbība nenotiek (kā to aprakstīju iepriekš) – ir pilnīgs haoss. Tomēr arī pilnīgā haosā dažkārt ir sava kārtība. Agrāk uzskatījām, ka mirdzaritmija rodas tikai sirds priekškambarī, taču, medicīnai attīstoties, atklāja, ka pie vainas bieži ir plaušu vēnas (kopā četras – tās savienojas ar kreiso priekškambari).

Bieži mirdzaritmiju salīdzinu ar krievu ruleti, īpaši pacientiem, kuri nelieto asinis šķidrinošus medikamentus.

Jo neefektīvas priekškambaru darbības dēļ veidojas asinsplūsmas stāze un turbulence – kā rezultātā var rasties asins recekļi jeb trombi, un tās ir lodes, kuras, atraujoties no sirds priekškambaru austiņām, var ieceļot kādā no dzīvībai svarīgiem orgāniem. Visbiežāk trombi nonāk galvas smadzenes apasiņojošās artērijās – proti, attīstās insults. Trombemboliskie notikumi var izpausties arī, piemēram, kā liesas infarkts, zarnu infarkts, ekstremitāšu trombembolija…

– Mirdzēšana notiek nepārtraukti – visu laiku sirds priekškambari trīsuļo – vai uznāk periodiski, lēkmēm?

– Mirdzaritmija var izpausties gan lēkmjveidīgi, gan nepārtraukti. Mēs, kardiologi, mirdzaritmiju klasificējam pēc vadlīnijām, kur stingri definēts, ko nozīmē pirmreizēji diagnosticēta, paroksismāla, persistējoša, ilgstoši persistējoša vai permanenta forma. Tas ir tāds tīri tehnisks jautājums, lai citi speciālisti saprot, ko mēs ar to domājam.

No pacienta viedokļa svarīgākais ir cilvēka dzīves kvalitāte un būt pasargātam no insulta.

Tagad pastāstīšu, kas ir kas. Paroksismāla mirdzaritmija spontāni pāriet pati no sevis vai izmantojot medikamentus vai elektrošoku laika posmā līdz septiņām dienām. Tātad aritmija var ilgt no pāris minūtēm līdz stundām un pat vairākām dienām, galvenais to izārstēt septiņu dienu laikā. Persistējoša – mirdzaritmija, kas ilgst vairāk par septiņām dienām un tiek ārstēta, izmantojot medikamentus vai elektrošoku.

Ilgstoši persistējoša – mirdzaritmija ilgst jau vairāk nekā gadu, un ir nolemts atjaunot pareizu sinusa ritmu.

Permanenta forma – cilvēks ar mirdzaritmiju dzīvos visu atlikušo mūžu, jo kopīgi ar ārstu nolemts sinusa ritmu neatjaunot (tam var būt dažādi iemesli), tikai veikt sirdsdarbības frekvences kontroli. Jāņem vērā, ka pirmreizēja epizode var izpausties jebkurā no augstāk minētajām klasificētajām epizodēm. Mirdzaritmija var arī recidivēt, kad, piemēram, pacients mēneša laikā trīs četras reizes nonāk slimnīcā ar lēkmēm.

Mirdzaritmijas klīniskā izpausme var būt simptomātiska un asimptomātiska.

Ko tas nozīmē? Cilvēkam var parādīties mirdzaritmija, bet viņš to nekādi neizjūt – jūtas lieliski, strādā, ceļo, un tad sliktā scenārija ļaunākais variants ir kāds nelabvēlīgs notikums, visbiežāk insults, vai labais variants, kad nejauši, esot pie ārsta, tiek veikta kardiogramma un atklāj mirdzaritmiju. Savukārt otra grupa – cilvēks izjūt nelāgas sajūtas ķermenī.

Visbiežāk tās ir sirdsklauves, pārsitieni, elpas trūkums pie slodzes, aizdusa, nogurums, sirds kūleņošana.

Jāpatur prātā vēl viena būtiska lieta, mirdzaritmijas definīcijā – aritmijai jāilgst vismaz 30 sekundes. To mēs apstiprinām, veicot 12 novadījumu elektrokardiogrammu vai arī no viena novadījuma veicot monitorēšanu. Viss, kas ir mazāk par 30 sekundēm, neskaitās.

– Savukārt tie, kas jūt sirds kūleņošanu, aiziet pie daktera, un viņš saka: jums taču nekā nav!

– Tiesa, mirdzaritmija var izpausties kā īsa epizode: lēkme uznāk un pāriet pati no sevis. Var būt arī tā, ka lēkme nepāriet un ir ilgāka – diennakti, divas diennaktis, nedēļu. Tādēļ ir ļoti būtiski ir noķert vainīgo aiz astes. Protams, grūtāk to ir izdarīt, ja epizodes ir īsas un retas.

Bieži vien, lai mirdzaritmiju noķertu, nepieciešams ilgstošāks izmeklējums – Holtera monitorēšana, kas nepārtraukti pieraksta sirds ritmu 24 vai 48 stundas.

Ja mēs šajā laikā reģistrējam kādu mirdzaritmijas epizodi, tai ir jābūt vismaz 30 sekunžu garai. Ja ritma traucējums ir piecas vai desmit sekundes, to par mirdzaritmiju nesauksim.

– Kardiogramma uzrāda sirdsdarbību ļoti īsu brīdi, arī Holtera izmeklējums ilgst tikai 48 stundas, bet varbūt mirdzaritmijas epizode notiek nākamajā vai aiznākamajā dienā… Kā tad mirdzaritmiju uzķert? Vai, piemēram, ja tā ir tikai dažas reizes gadā, kā lai piefiksē?

– Skaidrs, ka ir situācijas, ko joprojām nevaram paredzēt. Taču ir iespējas EKG pierakstu veikt ilgāk – eksistē tā dēvētie EKG plāksteri, ko uzlīmē uz ādas, un tie kardiogrammu pieraksta 7–14 diennaktis. Ir zem ādas implantējamas monitorējošas iekārtas – pēc izskata atgādina zibatmiņu –, kuras veic sirdsdarbības pierakstu pusgada laikā.

Protams, katrai implantējamai iekārtai jāizvērtē indikācijas un kontrindikācijas – tas paliek ārsta kompetencē. Nepietiek ar pacienta es gribu.

Turklāt mūsu digitalizācijas ikdienā strauji ienākušas dažādas modernās viedās iekārtas. Mums ir gudrie pulksteņi jeb smartwatch, viedtālruņi, kurus izmantojot varam konstatēt paātrinātu un aritmisku sirdsdarbību. Ir pat pieejamas speciālas EKG lietotnes. Šis arī ir papildu veids, kā varam diagnosticēt aritmiju. Jauno tehnoloģiju ienākšana ikdienas praksē ne vienmēr nes tikai labu, ir arī negatīvas lietas, piemēram, pacientam var rasties trauksme, EKG analīzes kļūdas var radīt hiperdiagnostiku un hiperārstēšanu, kā arī daudzu nevajadzīgu  papildu izmeklējumu veikšanu.

– Kāpēc jums vēl nepatīk mirdzaritmija? Jau pieminējāt trombus un insultu, bet kas vēl?

– Apmēram 1,5–3,5 reizes palielināts nāves risks, un apmēram 20–30 procentiem mirdzaritmijas pacientu attīstās sirds mazspēja.

Ilgtermiņa sekas ir kognitīvie traucējumi un vaskulārā demence – pasliktinās atmiņa, ir grūtības koncentrēties, un, ja tā drīkst izteikties, pacients kļūst bremzētāks

Ar mirdzaritmiju saistīta arī depresija, tā var attīstīties 16–20 procentiem pacientu. Tas ir ļoti cieši saistīts ar pacientu līdzestību – ievērot ārsta rekomendācijas, regulāri lietot medikamentus. Nonākam tādā kā burvju aplī. Vairāk nekā 60 procentos gadījumu mirdzaritmijas pacientiem ir traucēta dzīves kvalitāte.

– Pavisam vienkāršs, bet fundamentāls jautājums – no kā rodas mirdzaritmija?

– Tas ir daudzu dažādu iemeslu komplekss. Pirmais – novecošana. Jo vecāki kļūstam, jo risks attīstīsies mirdzaritmijai ir lielāks.

– Tātad cilvēks dzīvo, cik vien veselīgi iespējams, un tik un tā var būt mirdzaritmija?

– Jā, mēs neesam simtprocentīgi pasargāti ne no kā.

Nākamais iemesls – vīriešu dzimums. Sava mozīme arī ģenētikai. Šīs lietas – novecošanu, gēnus, dzimumu, kā arī etnisko izcelsmi – mēs nevaram ietekmēt. Jā, pēc izplatības mirdzaritmija visvairāk sastopama Ziemeļamerikas valstīs, Ziemeļeiropā, Apvienotajā Karalistē, kā arī vecajā Eiropā. Domāju, ka tas ir saistīts ar augsto dzīves līmeni un tā radītajām mūsdienu modernajām slimībām – arteriālo hipertensiju, cukura diabētu, aptaukošanās –, kas izplatības ziņā jau dēvējamas par pandēmiju.

Proti, mirdzaritmija viena pati kā atsevišķa vientuļa kaite ir reti sastopama, biežāk tā izpaužas kā citu slimību sekas.

Sirds vainagartēriju slimības, dažādas kardiomiopātijas, sirds vārstuļu patoloģijas, sirds mazspēja var būt mirdzaritmijas sekas, bet – sirds mazspēja var arī veicināt mirdzaritmijas attīstību.

Tāpat mirdzaritmijas iemesls nereti ir it kā ar sirdi nesaistītas problēmas: HOPS jeb hroniski obstruktīva plaušu slimība, miega apnoja, hroniska nieru mazspēja, cukura diabēts, smēķēšana, aptaukošanās, mazkustīgs dzīvesveids un pārāk intensīva fiziskā aktivitāte.

Tātad sportistiem arī var attīstīties mirdzaritmija!

To izraisa arī alkohola pārmērīga lietošana, vīrusinfekcijas, vairogdziedzera patoloģijas. Un, jo vairāk šo riska faktoru, jo lielāka iespēja attīstīties mirdzaritmijai.

– Kas šodien ir lielāka problēma: atklāt mirdzaritmiju vai ārstēšana, vai pacientu nelīdzestība?

– Katrs gadījums ir individuāls, nevaram to ielikt konkrētā šablonā. Kādam izaicinājums būs diagnosticēšana, kādam ārstēšana, kādam līdzestība, kādam visi trīs kopā.

Pasaules dati rāda, ka tuvākajās desmitgadēs mirdzaritmijas sastopamība pieaugs vairāk nekā 2,5 reizes.

Droši vien tāpēc, ka principā uzlabojas dzīves kvalitāte un mēs ilgāk dzīvojam. Un arī mūsdienu tehnoloģijas ļauj mirdzaritmiju daudz vienkāršāk diagnosticēt – pat neaizejot līdz ārsta kabinetam, neveicot kardiogrammu, principā mēs paši ar savām modernajām viedajām iekārtām varam atklāt mirdzaritmiju. Tātad varam secināt – darbs mums noteikti būs!

Nākamā problēma ir pacientu līdzestība – tiem, kam šī slimība izpaužas ar simptomiem, kuri slimību jūt, kā viņus motivēt mainīt dzīvesveidu, regulāri veikt pārbaudes, regulāri lietot medikamentus utt.

Tas ir ilgstošs, nenogurstošs darbs no ārsta un pacienta puses, un tikai sadarbībā ir spēks un ilgtermiņa rezultāts.

Savukārt cilvēki, kuri mirdzaritmiju nejūt, dramatizējot var teikt, ka viņi sēž kā uz pulvera mucas, jo nekad nevar zināt, kad tā uzsprāgs, un tad diemžēl nāksies cīnīties ar sekām. 

Tāpēc pat tad, ja tev nav nekādu sirds pārsitienu un jūties labi, būtu nepieciešamas reizi pa reizei profilaktiskas apskates un izmeklējumi – jāuztaisa kardiogramma, un varbūt izdodas atklāt sirds problēmas, ko ikdienā nejūti. 

– Kā ārstē mirdzaritmiju?

– Viena no pamatproblēmām ir trombembolijas risks. Tāpēc, lai cilvēku pasargātu, jālieto medikamenti, kurus vienā vārdā saucam par antikoagulantiem. Tie iedarbojas uz mūsu koagulācijas sistēmas kaskādes konkrētu asinsreces faktoru, tiek bloķēta tā darbība un rezultātā – kavēta asinsrece jeb, kā tautā saka, šie medikamenti šķidrina asinis, lai trombi vispār neveidotos vai, ja ir izveidojušies, izšķīstu.

Katram pacientam, kuram ir mirdzaritmija, izvērtējam insulta risku, talkā ņemot insulta riska novērtēšanas CHA2DS2-Vasc skalas, ņemot vērā vecumu (65–74 gadi ir 1 punkts, vairāk par 75 gadiem – 2 punkti), dzimumu (sieviešu dzimums – 1 punkts), arteriālā hipertensija (1 punkts), hroniska sirds mazspēja (1 punkts), cukura diabēts (1 punkts), vaskulāra slimība (1 punkts), insults, tranzitori išēmiska lēkme vai sistēmiska trombembolija (2 punkti).

Jo vairāk punktu, jo augstāks insulta risks. Būtībā, ja ir 2 vai vairāk punkti, antikoagulanti jālieto ilgstoši.

Savukārt, ja cilvēks lieto antikoagulantus, pastāv arī asiņošanas risks, tāpēc tiek izmantota HASBLED skala, ar kuru to izvērtējam. Taču pat tad, ja pacientam ir augsts asiņošanas risks, tas nav iemesls, lai neizrakstītu viņam asinis šķidrinošu medikamentu.

– Bet prettrombu zāles atšķiras!

– Jā, ir netiešais antikoagulants – visi zina varfarīnu, kas ir visai klīrīgs medikaments, jo katram nepieciešams piemeklēt individuālo devu: nepieciešama devas titrācija, regulāri jākontrolē asins recēšanas rādītājs, kuru sauc par INR (tam jābūt no 2,0 līdz 3,0), to ietekmē uzņemtā pārtika, medikamenti, esošās blakus slimības u. c.

Piemēram, lietojot uzturā daudz dārzeņu un citus produktus, kas satur daudz K vitamīna, varfarīna efekts pasliktinās.

Vai dārzeņus vairs neēst? Nē, drīzāk pie esošās pacienta diētas jāpiemeklē attiecīgā varfarīna deva. Kā noprotams, varfarīna lietošana ir sarežģīta. Tāpēc pacientu biedrība ParSirdi.lv kopā ar Stradiņa slimnīcas kardiologiem ik pa laikam aicina mirdzaritmijas pacientus, kuri ārstēšanā lieto varfarīnu, apmeklēt specializēto INR pacientu skolu. Tur var gūt vērtīgu informāciju un prasmes. Bet kādi ir plusi, lietojot varfarīnu?

Lielākā priekšrocība ir tā, ka šis medikaments zināms un plaši lietots jau 50 gadus, tātad ir izpētīts tā darbības mehānisms un iegūta informācija par mijiedarbību ar daudziem medikamentiem un pārtikas produktiem.

Noskaidrots arī, kā rīkoties, ja varfarīns jālieto grūtniecības laikā, un kas jādara, ja pacientam jāgatavojas kādai operācijai. Ir divi gadījumi, kad obligāti ir jālieto tieši varfarīns un tas nav aizstājams ar citiem medikamentiem – proti, ja pacientam ir mehāniskā sirds vārstuļa protēze vai tas ir pacients ar mērenu vai izteiktu mitrālā vārstuļa stenozi. Pārējos gadījumos es priekšroku dodu tiešajiem antikoagulantiem.

Otra grupa ir tiešie antikoagulanti. Latvijā patlaban pieejami četri – rivaroksabāns, dabigatrāns, apiksabāns un edoksabāns –, vai nu vienreiz dienā, vai divreiz dienā lietojami, un pētījumos pierādīts, ka insulta novēršanā tie ir vienlīdz efektīvi kā varfarīns, ar mazāku vai līdzīgu asiņošanas risku.

Lietojot jaunos antikoagulantus, asins recēšanas kontrole nav jāveic.

Šiem antikoagulantiem tādu būtisku trūkumu īsti nav, katram ir savas stiprās un vājās puses, tādēļ ārsts palīdzēs piemeklēt katram pacientam atbilstošāko medikamentu. Kā trūkumu jāmin cena. Agrāk, kad šīs grupas zāles nebija iekļautas Valsts kompensējamo medikamentu sarakstā, cilvēkiem tās vajadzēja pirkt par pilnu maksu. Tagad, lai pacients saņemtu 75 % kompensāciju par tiešajiem antikoagulantiem, šis jautājums ir kardiologu un neirologu kompetencē, ņemot vērā konkrētus kritērijus.

– Bet tik un tā šīs zāles ir dārgas…

– Agrāk maksāja ap 110 eiro, tagad pakāpeniski pilnā summa mazinās, taču, ja ir kompensācija, pacienta līdzmaksājums ir aptuveni 15–32 eiro mēnesī. Kas var būt dārgs, ja pretī mēs noliekam insultu!

Nākamā būtiskā lieta ir antiaritmiskie medikamenti! Ja ir konstatēta mirdzaritmija, mēs vēlētos, lai šīs epizodes neatkārtotos vai, ja atkārtojas, lai tas notiek retāk.

Un tāpēc, lai mums izdotos veiksmīgi un ilgstoši noturēt pareizo ritmu, cilvēks nejustu pārsitienus un citus traucējošus simptomus, mēs izrakstām antiaritmiskos medikamentus.

Ir dažādas medikamentu grupas, un tā ir ārsta kompetence izvēlēties katram atbilstošākās. Atsevišķi pētījumi ir pierādījuši: ja uzreiz pēc pirmās mirdzaritmijas epizodes mēs to ārstējam ar antiaritmijas medikamentiem, ilgtermiņā ir mazāka iespēja, ka šādas mirdzaritmijas epizodes vēl atkārtosies, nekā tad, ja taktika ir gluži pretēja: «Nu labi, pirmā epizode bija… Zālītes jums vēl nedosim, pagaidīsim nākamo vai aiznākamo lēkmi, un tikai tad sāksim ārstēt…»

Ja no antiaritmiskiem medikamentiem efekta nav, ja mirdzaritmija atkārtojas, skaidrs, ka ārstam nākas mainīt medikamentus, – tie jāizvēlas no citas grupas.

Ja arī uz šāda antiaritmisko medikamentu fona slimība recidivē, tad var apsvērt ņemt talkā smago artilēriju, bet šis medikaments bieži rada blaknes. Tad rodas jautājums par svara kausiem, ieguvumiem, zaudējumiem. Taču plinti krūmos nemetam, jo medikamenti ir viena sadaļa, kā mēs varam ārstēt mirdzaritmiju.

Otra sadaļa ir invazīvā ārstēšana, kad sirds priekškambaros veicam piededzināšanu jeb radiofrekvences katetra ablāciju vai piesaldēšanu jeb krioablāciju ar mērķi, lai mirdzaritmija retāk atkārtotos. Protams, turpinot lietot zāles.

Ablācija neaizstāj medikamentus, tā ir tikai papildu ārstēšanas metode.

Radiofrekvences katetra ablācija ir procedūra, kuras laikā caur cirkšņa vēnu ievada katetrus – mums ir jānokļūst kreisajā priekškambarī, un, lai no sirds labās puses nokļūtu kreisajā, ir nepieciešams veikt priekškambaru starpsienas punkciju un tālāk elektrodus lokalizēt kreisajā ātrijā. Elektrodi spēj uztvert sirds elektriskos potenciālus un ģenerē strāvu.

Elektrodus novirza uz vietām, kur atrodas tā dēvētais ektopiskais perēklis, kas rada aritmiju.

Vienkāršāk sakot, piededzina konkrētu punktu, reģionu, kur rodas aritmija. Tātad tiek pārtraukta impulsu nepareizā gaita – tie no iespējamiem perēkļiem vairs nevar šķērsot ablācijas radīto barjeru, un aritmija nevar sākties… Izklausās ļoti vienkārši, taču šī ir ļoti sarežģīta manipulācija, kas var ilgt līdz pat piecām stundām.

– Vai mirdzaritmija var būt tik akūta un spēcīga, ka jābrauc uz slimnīcu?

– Ja cilvēkam pēkšņi ir sirdsklauves, pārsitieni, viņš jūt aritmisku sirdsdarbību, tad jā… Šādā gadījumā svarīgākais ir 48 stundu laikā vērsties slimnīcas uzņemšanas nodaļā, lai mirdzaritmiju drīkstētu ārstēt. Ja pacients ierodas pēc 48 stundām, tad, ja tā ir mirdzaritmija, mēs uzreiz ārstēt nedrīkstam, jo pastāv trombembolijas risks – sirds austiņās, iespējams, radušies trombi.

Robežšķirtne ir šīs 48 stundas – tiem, kas ir, kā mēs sakām, antikoagulantu naivi, kas nelieto prettrombu zāles.

– Ja šīs 48 stundas nokavētas…

– Tad pastāv divi ceļi. Ja pacienta veselības stāvoklis ir stabils, viņš tiek izrakstīts mājās, lai trīs nedēļas ambulatori ārstētos ar antikoagulantiem, lai šķidrinātu iespējamos trombus. Lieto arī speciālas zāles, kas palēnina pulsu.

Savukārt dažas dienas pirms iestāšanās slimnīcā tiek nozīmēts antiaritmisks medikaments, lai mums labāk izdotos sirds ritmu atjaunot ar elektrošoku.

Otrs variants: ja slimnīcai ir šādas iespējas, pacientu uzņem nodaļā un veic transezofageālo elektrokardiogrāfiju. Ko tas nozīmē? Pacients atrodas vieglā miedziņā, speciālists ar zondi līdzīgā veidā, kā veic gastroskopiju jeb kuņģa apskati, apskata sirds priekškambaru austiņas un atbild uz jautājumu – ir vai nav izveidojušies trombi.

Ja trombu nav, tad mēs ar drošu roku varam veikt elektrošoka procedūru jeb sinusa ritma atjaunošanu.

Tā ir elektriskās strāvas impulsu procedūra, kuras laikā sirdi iespējams uz brīdi apturēt un tad palaist no jauna, ļaujot tai atkal strādāt normāli.

– Vai ir kādi tautas līdzekļi, kas mirdzaritmijas lēkmes laikā var palīdzēt?

– Ar homeopātiju un tautas līdzekļiem, ja ir mirdzaritmija, galā netikt – vienīgais ieguvums būs komplikācijas. Šajā gadījumā palīdz tikai uz pierādījumiem balstīta medicīna.

– Cilvēki varbūt jums nemaz nestāsta, ko lietojuši… Kaunas par to runāt.

– Kā es vienmēr saku, nav muļķīgu jautājumu. Tāpēc ir ļoti svarīgs laiks, ko ārsts pavada kopā ar pacientu, lai sarunātos un iedrošinātu uzdot arī muļķīgus jautājumus. Mums no pacienta jāiegūst visa informācija un jāpārliecina viņš, kādas sekas būs tam, ja kaut ko no ārsta noslēps, neizstāstīs vai negribēs lietot izrakstītās zāles.

Tāpēc man noteikti ir vieglāk runāt, jo es saviem pacientiem arī atklāti izstāstu savu pieredzi, kāda ir maksa par to, ka netiek veiktas konkrētas rīcības.

Jā, ka pats esmu kardiologs un mans tēvs ir pārcietis embolisku insultu mirdzaritmijas dēļ. Tas ir šausmīgi, bet, no otras puses, ar savu pieredzi varu savus pacientus motivēt ārstēties un lietot zāles.

– Tā esot izplatīta problēma, ka cilvēki paši izdomā – viņi drīkst zāles vairs nelietot…

– Tāpēc arī mums, ārstiem, ir ļoti liela loma, lai pacientu pārliecinātu, atgādinātu, uzsvērtu akcentus, lai cilvēks izprastu lietas būtību. Bet katram izstāvēt blakus nevaram, un tas arī nav jādara. Mēs, ārsti, esam kā asistenti, kā palīgi ceļā. Es cilvēkam izstāstu visu labāko, jaunāko, ko zinu: ja darīsi šo, konsekvences būs šādas, ja nedarīsi to, sekas būs tādas… Bet tas, tāpat tā tabletes iedzeršana vai neiedzeršana, paliek paša pacienta ziņā.